Kādas sarunas preambula (es še citēju kādu sarunu): es (maschera saka otram cilvēkam) tikai konstatēju faktu, nevis apsūdzu. Diskursa izvērsums: nēēē, Nirnberga!!!! Tu mani apsūdzi, kliedz tas otrs.
(Tālāk runāju es, turklāt ar sevi.)
Kur mani goda svārki un tūkstots rubuļi. Saproti, ja man būtu brūte tur, kur aiz Raunas augsti kalni, man nerūpētu, ka viņa kraukājās un šņāca, jau laikam nedzīvos. - Dak es viņu izrautu pat no nāves ķetnām, man būtu spēks, ja viņa piepeši (vai- peikšņi, kā tagad raksta tviterī) atdarītu acis un teiktu: tu točna mani glābsi? - Ļaudis, mēs taču glābtu katris!! ja jau goda svārkus vilkuši. - Bet nelaime tā, ka brūte nav ieinteresēta izdzīvot, un es tagad sēžu pie šīs līķes ar visiem saviem labajiem nodomiem, un es mīlētu līķi vēl vairāk, ja man nebūtu neatsaucami pazudis tabakas maks. (Par zirgu nieks, gan kāds pabaros.)
Šo es rīt izdzēsīšu, bet ja nu pēkšņi kāds saprot.
Tu ej uz Raunu, aizej, atrodi brūti, kura vairāk par visu vēlas uzvelt tev savas bojāejas vainu, un tajā vietā, kad tu ar tavuprāt gudru ziņu saki, ka iziesi ārā pačurāt, tavs tabakmaks ir pazudis un zirgs ir prom.
E?