Nu takš cigarete no palodzes jau nokrita [eļļu jau esmu izlējusi].
Man iet tik lieliski, ka ne izteikt. Kā tur Rainim ar Aspaziju mūžīgi atkrita viss zemes smagums vai kas cits, līdzko abi ietaisījās uz dzīvi Šveicē. Štrunts par Šveici, ģeogrāfija nav (tik) svarīga; galvenais ir vienatne. Nereālā sajūta, ka zemes smagums tiešām atkritis (bet ne rokas!). Virpa dūc, dūmi griežas, ē, ļaudis neuzmācas, naktīs var klimst pa bibliotēku tāpat vien ponta pēc, kūpinot cigareti un izvelkot pa sējumam. Un, nē, pēc dūmiem no rīta vairs nesmird, ak jūs, nesmēķētāji. Var līdz vēlai naktij gultā lasīt Zauberberg'u, var nesteidzīgi (!) uzrakstīt pa kādai kartiņai (nē, ne PCr, bet gan pa privātai)... nu... var ēst tikai lapas kā sapals vai tikai tortes kā muļķis, kas tūlīt atkal ēdīs lapas kā sapals. Nenu viss baigi forši. Un tūlīt būs saule un siltme, varēs iet uz Holandi. Būšu Holandes Miķelis, kurš pēkšņi parādās no krūmiem (lasi: no sparģeļu lauka). Neko, neko man nevaidziks, pat uz Minheni un Berlīni nevaidziks, lai tik man dod mieru, darbu un maiju. Nezinu vienīgi, kur mans darbs ņems man tik daudz darba, cik es šeit varu padarīt.
Un tu, brāl - vai veļļošanas sezona jau atklāta? Kaut kādi trotuāri takš varētu būt tipa sausi...