muljkiiba
Manas dziives viena no lielaakajaam muljkjiibaam, kaadu vien es esmu pieljaavusi. Es skolaa ieraudziiju pazinjojumu- "Koris "Kameer..." uznjem jaunus daliibniekus."
Es jau cilveeks atraktiivs savaacu meitenju barinju un sarunaajam izmeegjinaat laimi.
Vai es ZINAAJU, kas ir koris "Kameer..."? NEE, NEE, un veelreiz NEEEEEEE!
ES iegaaju iekshaa, iedziedaaju, to ko man lika dziedaat. Noshokeeejos par to, kaada man skalja bals un cik AUGSTU es tomeer varu nodziedaat un tad noshokeejos par to, ka beerniibaa man uz ausiim ir uzkaapis ZILONIS. Es nespeeju nodziedaat, to ko man prasiija. Nospiezh divus taustinjus un saka nodziedi. Vai es vareeju? NEEEE!
Tad es izeju aaraa, mani apsveic ar to, ka es beidzot paraadiju savu otraa sopraana dabu, nevis alta un tad pienaak meitene un saak ar mani vienkaarshi bazareet.
BLAABLAABLAAA, tad es saku, ka gribeeju vienkaarshi iestaaties kaadaa korii, ieprieksh gandriiz vispaar neesmu dziedaajusi un vinja taa-
"Tad nu gan tu augstu teemee."
"Ja? Kaapeec?"
"Tu zini, kas ir koris "Kameer..."?"
Kaa juus domaajat ko es atbildeeju?
"Nee, kaut kas iipashs?"
Vinja taa uz mani paskataas un pasmaida.
"Tas ir labaakais jaunieshu koris Eiropaa"
Es gandriiz apseedos.
Mute man atradaas pie celjgaliem. AAARRRRPRAAATS!
Tagad pirmdien atliek tikai aiziet un paarliecinaaties, ka neesmu tikusi iekshaa.
Murgs.