I Stand Alone (1998, Gaspars Noē)

Ārkārtīgi, ārkārtīgi sarežģīta filma par it kā sakropļotu psiholoģiju/morāli ar visām no tā izrietošajām sekām. Par Miesnieka loģiku, piemēram. Visas filmas laikā galvenais varonis (lielisks ir Filips Nahons) pasaka varbūt kādus desmit vārdus, toties mēs varam nepārtraukti dzirdēt viņa domu gājienus, atziņas, motivācijas - un to, ka tas viss nebūt neatšķiras no mūsu "normālās" morāles. Filma, kas ir ļoti tālu no ārthausa, bet drīzāk ļoti tuvu, teiksim, Dostojevskim vai Nabokovam. Elle iekšienē. Haoss iekšienē. Un survaival geimi iekšienē. Godīgi sakot, šī ir pirmā filma, kas vismaz man lika ļoti nopietni aizdomāties par daudzām lietām un uz vairākām stundām; arī tagad liek: par filmas paceltajiem jautājumiem var strīdēties stundām, tāpēc labāk pat nesākšu. No šī aspekta - neapšaubāms šedevrs. No kino kā tāda aspekta - vājāka nekā īsfilma. Liekam samierinošos 4,5. Filosofiski noskaņotiem intravertiem - neapšaubāmi obligātā literatūra.