man nav nākotnes sapņu, tikai pagātnes un tad vēl sapņi par kādām citām dzīvēm
man daudz svarīgāk ir šo sekundi noturēt sev uz mēles kā sarkanu piena lāsi
man ir sajūta, ka ikvienā sekundē kāds nezināms futbolists šo apaļo zemes, akmens un ūdens bumbu var paraut man nost no kājām, un tad es kritīšu kaut kur melnā un ar dzīvi piepildītā visurvisapkārtvisumā un jutīšos laimīgs un pateicīgs par katru nākošo sekundi
tieši tā - laimīgs un pateicīgs
jo pa īstam laimīgs tu vari justies tikai tad, kad tev liekas, ka visi šie seši vai cik tur miljardi, protams, ieskaitot tevi, ir saslimuši ar AIDS, un tad tie kļūst tev par brāļiem un māsām un draugiem un paziņām
un tad beidzot tu vari lepni pacelt galvu un nebaidīties vairs no it nekā