Beidzot domas sarosās...
Esmu pamanījis, ka esmu kļuvis par zināmu rituālu adiktu pašam nemanot.
Piemēram, uz veikalu pretī ielai es dodos tā: uzreiz pāreju pāri ielai
un tad mazliet gabaliņu pa kreisi, kur ir veikals. Savukārt, atpakaļ
tā: pāreju pāri gājēju pārejai (iznāk atkal uzreiz pāri ielai) un tad
gabaliņu pa labi līdz mājai. ES NEKAD NEEJU UZ VEIKALU TĀ, KĀ EJU
ATPAKAĻ, lai arī racionālā grauda tur nav nekāda.
Tieši tā es gāju kādreiz arī uz skolu. Pēc tāda paša principa es
eju uz pastu un universālveikalu "Alfa". Ir par ko aizdomāties.
Vēl kāda lieta. K.Vonnegūtam (man vairs īpaši nepatīk šis rakstnieks,
tikai kā kaut kas jauks un mīļs no bērnības, piemēram,kā grāmata par
Kariku un Vaļu vai A.Ribakova "Bronzas putns") ir viens izteiciens, kas
man gan šausmīgi ir iepaticies un liekas kaut kā fundamentāla pamatā -
stāvoklis, kurā cilvēks pavada lielāko savu dzīves daļu, kad neguļ,
ir...confusion. Samulsums. Es biju confused visu dienu šodien, labāku vārdu neatradīsi.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: