"piedzimstot ir kaut kā salikušies atomi, tāds skaits bicepsā, tāds skaits smadzeņu rievās, notiek visu laiku kaut kādi ķīmiski procesi, par kuriem pašam nav nekādas nojausmas"

šī, starp citu, ir viena no fakinajām cilvēka definīcijām, viens no fakinajiem arprakstiem, kurš nav ne par matu labāks par citiem. labi, noteiktā kontekstā ir. taču ir vēl simtiem, kas citās situācijās funkcionē daudz labāk. ar ko labāks ir mēģinājums atrast cilvēka patību vai arī "es", vai nu kas tur kuram ir smadzenēs, bioķīmijā vai psihofizioloģijā? no kurienes pārliecība, ka zinātnieki nekļūdās? varbūt viņi nekļūdās savā zinātniskajā paradigmā, bet arī teologi savā uzskatu sistēmā var būt ne mazāk konsekventi. tā visa ir valoda, visas tās ir metaforas un alegorijas, mans dārgais martcore. no valodas neizbēgsi, no valodas neizbēgsi.