Es palasījos Sneika postu un pēkšņi sapratu, kurā brīdī man geimings piegriezās.
Pie The Suffering: Ties That Bind
Es sapratu, ka labākas spēles nekad nebūs, neko tādu vienkārši nevar paveikt, aiziet tādā psiholoģiskā zapreģelā. Es ne par The Suffering, ne turpinājumu pat nerakstīju revjūzus - to var aprakstīt no tehniskās puses, bet nav iespējams no psiholoģiskās, lai arī ekses Dumakovam izdevās (uvažaju, starp citu!), bet man neizdotos. Viņš tur redzēju to pašu, ko es. Piemēram to, ka "Manhunt", kuru līdz tam uzskatīja bezmaz par "vardarbīgāko" spēli pasaules vēsturē - da tāds Manhunt ir ģetskije igri, salīdzinot ar Suffering, kurā vardarbība pārstāj uztverties kā tāda, kur viss tam pāriet gluži vienkārši pāri.
The Suffering vienkārši notiek kaut kādā citā saprāta līmenī. Un zini, ka šajā līmenī vairs nekad nenotiks. Kaut kā tā.