starp citu, kad es videnē lasīju Virzu, mani ļoti fascinēja, ar kādām mokām viņš mēģina radīt absolūti pozitīvu tēlu, Straumēntēvu. tas taču ir nereāli, un man šķiet, ka kaut kādā brīdī pats Virza to arī saprata, vienkārši turpināja bliezt pēc inerces.
ja tēlam nav kāda slikta paraduma, viņu taču vispār neviens neatcerēsies.