Beidzot apmeklēju vietājo maksimu, lai noskaidrotu, kā tur ar piedāvājumu, un kā ar diviem metriem. Ar piedāvājumu viss okei, ar distances ievērošanu vismaz man bija jautri. Man liekas, neviens cilvēks nesaprot metrisko sistēmu, un uzvedas tā, it kā būtu jāuzbrūk fašistiem ar granātu.Tāpat neviens nezin, no kāda attāluma ir jāmet granāta fašistiem, lai tā piezemētos viņu vidū un eksplodētu noteiktajā brīdī, nevis starp metēja kājām un uzreiz.
Divi metri - es varu iedomāties, kā noguļos uz grīdas, un tas ir aptuveni divu metru attālums. Meitenes var nogulties un pieskaitīt rokassomiņu ar kurpēm.

Principā, viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Ja šādā situācijā cilvēku ir maz, viņi ļoti ātri mobilizējas, sadala ietekmes sfēras un netraucē viens otram. Ja cilvēku ir daudz, tie nervozē, instinktīvi spiežas baros, no kā vēl vairāk nervozē, kas var pārvērsties konfliktā, un novērotāji sadalās divās futbolkomandās, lai noskaidrotu, kurš bija īsti vainīgais.
Cepumus es nepērku, jo paranoja, tāpēc iegādājos čipsus.

Kasē aiz plastikāta loga sēž sen pazīstama kasiere Natālija, kas skatās uz tevi ar "piedod par šo visu" skatienu. Viņas rokās nav polietilēna cimdu - tas ir pirmais, ko ievēro. Gribas uzdāvināt Natālijai kādu šokolādi par...nezinu, kā ir ar viņas radiem un draugiem, tantēm un vectēviem. Izejot ārā, es paceļu galvu pret debesīm. Tās ir aizvien gaišzilas.