vienā no vasilija ložkina grupas dziesmām (viņš nebūt nav tik labs mūziķis, kā gleznotājs) skan piedziedājums "И ВАМ ДАДУТ!", kas man šķiet tāds ļoti memētisks un par deus ex machina
ilgāku laiku domāju, kā lai to pareizi ilustrē, līdz ideja atnāca pati

seriāla "queen of the south" pirmās sezonas (par to, kā mēģināt palikt dzīvam cīņā ar narkokarteli) finālā ir tāds moments, kad abas galvenās varones aizbrauc ar papīra lapu un gps koordinātēm uz kaut kādām jau totālām meksikas jebeņām, bez piecām minūtēm tuksnesis bez ūdens, toties ar indīgām čūskām
kur pēc šīm koordinātēm viņas atver lūku kanalizācijas caurulē, un tur ir pilns ar līķiem
viņas iet ārā, bet pretī jau nāk pāris apņēmīgi vīri sombrēro ar ieročiem, vēl pēc minūtēm divdesmit viņas jau sēž piesietas krēslos blakusesošajā fazendā, apkārt klaiņo pilsoņi ar nažiem rokās, aiz muguras tikai pietrūkst miesnieku profesionālo kautķermeņu drafta plānu
"a ko jūs īsti gribējāt?", jautā viens no viņiem
viena no lēdijām klusu nočukst- "divsimtpiecdesmit tūkstošus dolāru"

un te, lūk, no debesīm iemočī deus ex machina piedziedājums "И ВАМ ДАДУТ!"
reāli, viens bandīts saka otram, "atnes naudu. bet lai es viņas šeit vēlreiz neredzētu"

te pat nav jautājums, kā šajā no visas civilizācijas aizmirstajā pussabrukušajā fazendā, kur uz lieveņa atrodas līdz nenosakāmai krāsai izdiluši pāris šūpuļkrēsli, var pēkšņi atrasties ceturtdaļmiljons dolāru. šeit ir ir drīzāk jautājums, kādēļ, teiksim, seriāla "true detective" visbezcerīgākajā situācijā esošie varoņi vai vispār katrs no mums neiedomājas paprasīt kaut kādu nereālu naudu. jo mums to iedotu. tiesa, par to, kas notiek tālāk, es labāk paklusēšu.