jomajø, šitā jau var arī ar sirdi aiziet…
[tā kā nesen secināju, ka dzīvei vispārīgi nav īpašas jēgas, varbūt tiešām jāsāk sportam sekot÷, tōnusa uzlabošanai]
Anna Vladimirovna gan tikko uzrādīja, ka viņa arī ir tikai cilvēks – izrādās, viņa vakar nebija atpazinusi Aļonas mammai blakus sēdošo Daigu Jušku! aļō, ne vella viņa nav sejā mainījusies. es, kā ieraudzīju, ierāvu sfinkteri vēdera dobumā, jo dzirdēju neganto balsi iz bērnības, kas komandēja celties-gulties-kāpā-skriešus-marš! (viņa bija „fiziskā” trenere)
[ja viņas manā dzīvē nebūtu bijis, es, teiksim, armijā neizturētu i pirmās divas nedēļas]
pirmo reizi dzīvē redzēju viņu priecājamies.
vakar, pēc Sevastovas zaudējuma, es Daigas acīs otrā mača laikā jau redzēju „pizģec mums ir, kanareiki”. viņa, tāpat kā es, neticēja, ka notiks čitais te, hehe.
Sprazdņičkam! Rasija-Rasija! Lasija-Lasija! Ellē-atsijā! LR–Latvija, ōjāā!