Par to, kā filmēt labus un kā filmēt sliktus detektīvus. Lūk, teiksim, britu teatrāļa un šekspiroīda Keneta Branas "Slepkavība Austrumu ekspresī" pēc paši ziniet kādiem motīviem. Branu, kurš pats ir režisors, galvenās lomas tēlotājs, scenārists, producents, gaismotājs un apkopēja, ar Erkilu Puaro vieno ja nu tikai dziļā patmīlība, kas liek mūsu omegas tēviņam tiražēt ilgstošus personiskus tuvplānus - es jau neko nesaku, tas ir labāk par rumāņu ciskaridzes tofu-kungfu un citiem asiņainajiem špagatiem, ar kuriem skatītāju traumē pirmajās minūtēs, tomēr šeit līdzības apsēstībās arī beidzas. Jā, mēs smējāmies par Puaro simetrijas fetišu ar vārītajām olām un zirgāboliem, tas varētu arī zināmā mērā skaidrot daiļā dzimuma trūkumu slavenā detektīva dzīvē; kā zināms, sievietēm dažreiz viena krūts mēdz būt mazlietiņ lielāka par otru, un tas ir nepārvarams šķērslis. Ūsu biomasas divkārtēja koncentrācija nespēj kompensēt slaveno zaļo acu skatienu. Filma sākas pie raudu mūra Jeruzalemē, tur pēc tam bieži vien gribas atgriezties, lai ar asaru acs kaktiņā panostalģētu par Deividu Sušē.

Bet tas tā, ikdienas rantings. Cita lieta, ka snoupīrsera cienīgās ainavas ar kameru, kura dauzās pret vagonu griestiem, ne īpaši labi impregnē Agates Kristi izejmateriālu - detektīvfabulas smalkums ar dēmonu detaļās ir vēl mehanizētāks par pašu vilcienu. Tur, kur rakstniecei ir perfekti ievēroti taimingi, un pelēm speciāli izliktās siera kripatas ir jāapēd noteiktā brīdī, lai mēs dzirdētu aizcērtoties lamatas, norisinās zināms bardaks. Es saprotu, daudziem patīk Pēnelope Krūza, Mišela Faifere vai Maiks Vālbergs, bet teatrāļi velveta biksēs ar monokļiem pat atzīst Kenetu Branu, taču iespaids rodas viens. Filmmeikeriem bija pohuj uz sižetu un interesēja tikai dramatiskais varoņfināls. Kas arī ir tā uz trijnieciņu.

Un tagad paskatīsimies uz Stīvena Sēderberga "Mozaīkas" pirmo sešsēriju sezonu. Vienam no labākajiem amerikāņu režisoriem, kurš cik jau gadus atvadās no lielā kino, bet aizvien iemet ceļakāju, nulle zīben jau drīz būs tukšs, ir pavisam cits temps un pavisam cita klase. Sēderbergs dažkārt spēj ievilkt vienā atsevišķa filmā tādu Holivudas zvaigžņu plejādi, ka personālsastāvs sniedzas mazliet ārpus astronomijas robežām, taču šeit viņš ir aizgājis pa totālas askēzes zeļu. No daudzmaz atpazīstamiem cilvēkiem mēs redzam tikai latviešu estrādes dīvu Šeronu Stounu, viņa, šķiet, ir izlīdusi nevis no aizmirstības, bet kaut kur no zemapziņas dzīlēm. Ar fundamentālu smagnējumu "Mozaīka" lēnām atver acis, lai novērtētu pasauli apkārt un sāktu urbt dziļumā, kur liela nauda, franču impresionistu mākslas horizonti, savādākas cilvēku attiecību sistēmas. Sēderbergs speciāli atsakās no ierastajiem detektīvkanoniem - te vispār nav neviena asa sižeta pavērsiena, visas mīklas, izņemot divas galvenās, sākas ar to atminējumiem, absolūti viss koncentrējas totālā psiholoģismā. Galvenā varone, kas par tādu kļūst tikai palēnām seriāla gaitā, pēkšņi netransformējas par dedukcijas karalieni, viņa uzdod ļoti normālus jautājumus. Tiesa, mākslas zinātnieces acs dažreiz ļauj saskatīt būtisko tādos sīkumos, par kuriem no pirmā brīža nav iespējams aizdomāties.

Zobratiņi lēnām griežas dažādās kartes daļās. Sēderberga "Mozaīka" nav puzle. Tā ir tieši mozaīka. Labākais seriāls pasaulē uz šo brīdi.