penija savā ierakstā atgādināja par sāpju psihosomatiku

reāli, fiziski vissāpīgāk manā dzīvē vajadzētu būt tad, kad es bērnībā sakasījos ar nedaudz lielākiem puikām, konflikta beigās nokritu, pārgriežot pret nejauši pagadījušos stikla lausku plaukstu turpat vai divās daļās. no manis sāka līt asinis, ļoti daudz, es vēl mēģināju kaut kam iesist, bet viņiem pašiem uz to momentu jau bija ļoti bail no notiekošā, un viņi bēga. tāpēc es pagriezos un gāju mājās, pāri pļavai un uzkalniņam, kurus, protams, arī konkrēti aizlēju ar arteriālajām. tāpat kā ielu un savu podjezdu. es nejutu sāpes, vienīgais jautājums, kas mani interesēja, cik ir atlicis sarkanā materiāla, slēdzoties ārā es sacīju vecākiem "atvainojiet, ja esmu jūs sarūgtinājis", pēc tam jau vēlāk slimnīcā narkoze un tā. man šķiet, nevienā brīdī es nejutu sāpes