pirmkārt, viņi agrojas uz tavu hītmepu (latv. "siltuma karti"), nu tas ir līdzīgi kā ar objektiem kosmosā. otrkārt, uz tevis radīto troksni (jā, viņi reizēm dzird, kā tu puskilometru zem kalna pazemē ēd mellenes). treškārt, DURVIS! un, ceturtkārt, trepes

īsāk sakot, ja zombijs redz durvis, viņš iet viņas izdauzīt nafig. un ja redz trepes - obligāti pa viņām cenšas uzkāpt. ar šīm trepēm joki jau ir diezgan daudz izstrādāti, taču varianti ar durvīm sāk ieiet nopietnas zinātniskās fantastikas fāzē.

teiksim, vai var uzcelt bāzi vispār bez durvīm, taču desmit metrus tālāk klaja lauka vidū uzcelt vientuļu, abstraktu un samērā sireālu sienu AR DURVĪM, viņi močīs durvis, tu viņus apkarosi no bāzes jumta?

šeit ir jāpastāsta, kā gan šīs prioritātes strādā attāluma ziņā. es reiz biju nolēmis iet ieņemt vienu dzīvojamo ēku. tur bija pilns ar zombijiem, kas grāva ēku no iekšienes. izmantojot jau minētās zināšanas, es nācu, pirmkārt, pie secinājuma, ka iegāžot vienreiz ar cirvi pa ārdurvīm, es panākšu to, ka mūsu oponenti pēc tam viņas no iekšienes iznesīs trīsreiz ātrāk, nekā es ar to pašu cirvi no ārpuses (a laiks ir dārga valūta 7dtd). otrkārt, nu jāsāk likvidēt tos, kas nepalīdz ar ārdurvīm. 

caur daļēji iznīcinātu logu pamanīju potenciālo kandidātu numur viens, kas dauzīja sāndurvis uz kaut kādu istabu, atkāpos no paša nama diezgan patālu un iefigačīju ar loku pa viņu caur to pašu logu. mākslīgais intelekts drusku apjuka, pagrozījās, taču turpināja sist durvis. pēc tam es iešāvu pa loga stikliem, kas sašķīda. un te viņš atnāca un sāka dauzīt logu. pēc tam es pārstāju šaut. un biedrs aizgāja atpakaļ dauzīt durvis. es vēlreiz pa viņu iešāvu. viņš atkal sit durvis. karoče, nu vot jums i hītmeps.