Kasparovs bija milzonīgi kruts. Un vājprātīga enerģētika (Fišeram bija tāda auksta robota enerģētika, bet Kasparovam dzīvnieciska). Ar abām krāsām spēlēja galvenos principiālos variantus un grāva pretiniekus. Vecindieši viņam jau bija jaunības atklātne vairāk. Pēc tam, it sevišķi mačos ar Karpovu, vairāk bija vecais un labais dāmas gambīts visās iespējamajās variācijās un Grīnfelds.

Bet ar mašīnām problēma tā, ka tās nav saprātīgas, tām ir pofig, tām nekas nevar nokūpēt, sliktākais, ko toreiz tās varēja izdarīt, bija ielidot atklātnē, slēgtā pozīcija stratēģiski ko nenovērtēt vai brutāli jaudas pietrūktu kaut kur izskaitīt. Un tas bija gandrīz pirms divdesmit gadiem.

Runājot tieši par Laskeru un Fišeru - viņiem būtu sliktāk nekā Kasparovam, jo Laskers izcēlās ar to, ka spēlēja uz pretinieka šahistiski-cilvēciskajām vājībām, un Fišers atkal bija Karlsena priekštecis un spēlēja līdzīgas pozīcijas līdz karaļiem un pa vidu pretinieks mēdza piekust un nokļūdīties, bet ar mašīnām šie joki neiet cauri. Skumji būtu bijis viņiem.