1)H2O2 dezinfekcijai lāga neiesaka (jo palielina brūci un kavē dzīšanu), bet nu ir situācijas, kur tā liekas mehāniski derīga.

2)Aukstais ūdens primāri ir sāpju mazināšanai. Bet pirkstam parasti asiņo sīkie kapilāri - tie uz siltumu var tik pārspīlēti reaģēt, ka reāli paplēsīs brūci lielāku. (Degunam šis ir vēl izteiktāk). Tāpēc pirkstu ar papercutu parasti liek aukstā ūdenī.

3)Ķirurgi tiešām lieto siltu ūdeni, jā, dēļ koagulācijas. (bet ne dēļ kauterizācijas, kā internetā reizēm var izlasīt. OMG nē, nevajag uz asiņojoša pirksta gāzt verdošu ūdeni lai 'kauterizētu' brūci.) Tā fiška ir nevis 'asins sarec kā vārīts olas baltums'(tur vajag virs 50 grādiem, kas bojās audus), bet gan visādi enzīmi pareizie un citas bioloģiski aktīvās lietas efektīvāk strādā biš augstākā temperatūrā par ķermeņa temperatūru parasto, bet arī zemākā par 40 grādiem. Virs 40 - un tie enzīmi atkal sāk brukt. Tā kā ideālais esot 'tā, lai pieskaroties jūt, ka silts' temperatūra un sālsūdens/fizioloģiskais šķīdums, ne tīrs krāna ūdentiņš.

Pie tam, ķirurģija - tur ir potenciāli lielāks asins zudums, kam komplektā organisms reaģē kā uz vispārēju organisma atdzišanu centralizēti palaiž asins recēšanu kavējošus fermentus (kas ir forši pie reālas salšanas, jo atsilstot tu uzreiz nenosprāgsti trombu dēļ, bet nav tas labākais ķirurģiskas operācijas laikā). Efekts nopietns, bet ja pirksts asiņo tik nikni, ka organismam sākas šie procesi, tad ē... krāna ūdens tur tok nelīdzēs.

4)Sterilitāte. Agrāk siltais krāna ūdens bija ļoti netīrs. Aukstais dzeramais ūdens toties drošāks. 21. gadsimtā Rietumeiropā tam tā nevajadzētu būt.