Nevar ielīst aliņā dziļāk par savas aliņas dziļumu. Un aliņa sev ir katrs pats. Nekādās ārējās aliņas nelīdzēs, visas aliņas vienreiz aizbirs. Un tad tad paliksi viens uz ceļa bez nevienas aliņas, tikai ar to tur aliņu sevī. Bet ja tevī nebūs šīs iekšējās aliņas, vai tā nebūs pietiekoši dziļa, lai būtu silta, vot, tad sāksies sūdi, un atkal būs jābrēc pa visu pasauli, ka diskriminē, baigi salst dodiet mums aliņas (kuras vienalga atkal kaut kad sabruks)

It kā ielīšana tādā iekšējā aliņā baigi norobežotu no pasaules. No sabiedriskās panikas varbūt arī norobežo, bet pasaulei pietuvina. Jo dziļāk tu ielien savā aliņā, jo tuvāk esi tam pamatam no kura visa pasaule dzīvo un uz kā balstās, un tādējādi iepazīsti šo pasauli daudz vairāk un esi saprotošāks pret jebkuru dzīvu radību nekā tie, kuri visu dzīvi skraida visiem nejēgā palīdzēdami un beigās arī ne sūda nepalīdz, jo nemaz nezin kas patiesībā ir cilvēks un kā viņš uzbūvēts. Tāda nejēdzīga palīdzēšana sataisa tikai vēl lielākus sūdus.

Pēc tam kad labajiem centieniem pienāk sūdīgās beigas, vienalga neatzīst savas kļūdas, atkal visa pasaule vainīga, jo neatbilst labdara utopiskajām ekspektācijām, un atkal var ņuņņāt un visas savas kļūdas attaisnot ar - bet es taču pēc tīrākās sirdsapziņas gribēju tikai labu, it kā tā būtu kaut kāda panaceja attaisnot savus sliktos darbus ar labu, bet stulbu motīvu.