Es tagad nespekulēšu ar "es daru tā, tāpēc es brīnos", bet man spilgti atmiņā paliek cilvēki ar attieksmi "man ir tiesības". Tas ir kaut kas diametrāli pretējs cilvēkiem, kas pārskrien pāri gājēju pārējai, kad tu esi apstājies, it kā uzsākt braukt no pilnīgas apstāšanās pēc četrām sekundēm, būtiski atšķiras no tās pašas darbības pēc divām sekundēm. Tā ir gājēju PĀREJA pāri BRAUKTUVEI, kur gājējiem ir priekšrocības, taču daudzi uzskata to par pastaigu vietu, kur var vest pāri suņus trīsmetrīgā pavadā, bērnus tādā pašā attālumā, apstāties parunāt pa telefonu u.c. Tas pats attiecas uz "gājējiem", kas nostājušies uz IETVES uzpīpēt un paklačoties, tai pat laikā riteņbraucējiem, kas pieklājīgi palūdz palaist, norāda, ka ietve ir domāta gājējiem u.t.t. Tā man šķiet īpatnēja suga. Vai izplatīta, nezinu.