manas kristības ir kā reizi arī manas pirmās bērnības atmiņas
es atceros, ka pirms tam laukā bija saule, zāle, pļavas, virs galvas bezgalīgas debesis, un es biju tā visa sastāvdaļa, spāres skrēja, rudeņos kusa sniegs, un varēja pa straumēm uz kanalizācijas lūkām laist papīra motorlaivas, mēness caur logu man piemiedza ar aci, kad es migu ciet
es neredzēju zem gultas nekādus monstrus
tad pēkšņi debesis sašaurinājās, tās pārvērtās par pelēku akmens kupolu virs galvas, uz kura bija uzzīmēti savā vien nodabā dejoši eņģeļi, man uzlēja kaut kādu slapju figņu uz galvas, vienīgais, ko es no tā visa vēlējos - tikt atpakaļ ārā

vēlētos šeit pārfočēt no fotoalbuma kristību fotku ar savu laimīgo latgales krusttēvu, un it kā kaut ko sliktu viņas un pārējo dzīvēs nojautošo krustmāti (pēc piecpadsmit gadiem viņu nogalinās viņas vīrs), un vēl mani, kas ir ļoti apmulsis no notiekošā. bet nepārskanēšu

ko man tobrīd gribējās? man gribējās nakti un jūru. tas viss būs līdz kādiem 12 gadiem, kad es braucu vasarās dzīvot laukos vai pie jūrmalas radiem. man patika nakts un jūra, es pat reizēm bēgu no mājām, lai paskatītos, kā riet saule un parādās zvaigznes. tā es kādreiz varēju runāt ar visu pasauli, tas, ko es tagad vairāk nevaru.

jūsu krietnais katolis, mārtiņš