Heh, takši un kašaki.

Bērnība, vasarnīca, idilliska, saulaina diena, famīlija kaut ko rosās pa verandu, es ar Konan-Doila kopotajiem rakstiem dirnu šezlongā zem ābeles, kašaks guļ uz palodzes un ķer saules vannas.

Piepeši nočīkst vārti un sotkā ierodas kaimiņi ar ēdieniem, dzērieniem un savu takšu dzimtas brašo mājas sargu. Kurš nekavējoties izpilda pāris obligātos apļus pa vagām un dobēm, pieskrien pie katra apsveicināties, nolaizīt seju, aste pa gaisu, vobšem kā jau taksis – svin dzīvi un mīlestību 24 stundas diennaktī. Nu un novērpis pāris apļus pa perimetru – neapdomīgi piesēž zālienā divus soļus no kašaka.

Kurš lēni, bez liekas steigas un nervozēšanas, pieceļas. Izstaipa priekšķepas. Tad pakaļķepas. Tad muguru. Slinki nolec no palodzes. Izraksta taksim tādas ļuļas, ka cilvēka labākais draugs, skaļi kviekdams, izteš pa vārtiem ātrāk, nekā viņa ēna viņam vispār spēj sekot, un nerādās mūsu sotkā līdz pat rudenim, kad mūsu maigais, pūkainais dzīvnieciņš tiek aizvests atpakaļ uz Rīgu. Pats kašaks, savukārt, tikpat aukstasinīgi apgriežas, uzlec atpakaļ uz palodzes un iekārtojas sust uz otra sāna.