Tad, tavuprāt, tumsa ir kaut kāda substance, kas vienmēr ir fonā (spriežot pēc analoģijas ar papīra lapu), un gaisma tikai vietām ir uz tās "uzzīmēta"? Kas tad notiek, ja tumšā istabā ieslēdz lampu - tur joprojām ir tikpat daudz tumsas, cik bija, + gaisma no lampas?

Un kāpēc gan nevarētu pielāgoties kaut kam neeksistējošam? Ja tu esi pieradis dzert kafiju ar cukuru un pēkšņi vienā rītā atklāj, ka cukurs beidzies, tad tavām garšas kārpiņām arī jāpielāgojas cukura neeksistencei, un sākumā tev kafija šķitīs pārāk rūgta. Ja nomirst tuvs cilvēks, arī jāpielāgojas tam, ka viņa vairs nav utt.