artēmijs ļebedevs raksta
Я мечтаю, что когда наступит моя очередь, мой доктор не будет придумывать, как бы запудрить мне мозг, а просто и честно скажет - тебе осталось полгода, оттянись на полную, сделать уже ничего нельзя. И я оттянусь.
it kā jā
bet no otras puses faktiski jebkurā terapijā taču milzīgu lomu spēlē paša pacienta optimisms un ticība labākajam
ņe zrja visādi vēža slimnieki sev stāsta, ka viņi mobilizēs spēkus un uzvarēs vēzi
nu vot iedomājies, ka tev ir angīna kaut kāda, un tu sev tāds - tā, tagad es klepoju. pēc stundas es klepošu vēl spēcīgāk. tālāk pacelsies temperatūra. antibiotikas nepalīdz. vakarā sāksies krīze...
kas tas, bļ, ir
ščas iefigačīšu krūzi tējas, un viss būs labāk. lai arī kāda tēja, labāk iešu ārā izdzert kādu alu ziemas naktī. a čo, svaigs gaiss. zvaigznes skaisti mirdz. un rīt uz pekām
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: