par vienu no gada gaidītākajām k/f "конец прекрасной эпохи"

protams, kad tavu galveno paģiru rakstnieku par gazproma naudu iz ernsta rokas sāk uzņemt septiņdesmitgadīgais govoruhins vecākais, gatavojies ļaunākajam. pirmkārt, tam, ka govoruhinam dovlatovs diezin vai arī ir mīļākais paģiru rakstnieks, otrkārt, tam, ka grāmata "kompromiss" ir vairāk anekdošu krājums, nekā skaidri strukturēts darbs (cilvēks sāk strādāt igaunijas avīzē, cilvēks beidz strādāt igaunijas avīzē, lūk, arī visa struktūra). treškārt, sergeju donātoviču nesen mūsu kaimiņzemes kultūras ministrs teleēterā nosauca par 19.gadsimta rakstnieku, un sāka pacelties jautājums, a cik vispār viņi tur rubī fišku.
 
taču tātad par kino. teiksim, ir perfekti trāpījuši ar galvenās lomas atveidotāju ivanu koļesņikovu, kas ir sešreiz harismātiskāks par gumijas krokodilu no "оттепель". tiek pareizi piezīmēts, ka ar principā vēsturiski pareizu divmetrīgu armēņu telefonbūdu viss būtu ne tik viennozīmīgi. savus gegus viņš reizēm izrunā ar laba pioniera centību (bet bezmaz draņķīgākais - kad viņš tiek kadrā ar citiem gegu varoņiem un mēģina kaut kā izpaust mūsdienu datorspēlēs aktuālo uzrakstu ekrāna kreisajā aukšējā stūrī "he will remember this"). žbankovu es biju iedomājies nedaudz savādāk, taču te viņš tāpāt ir brīnišķīgs sev atvēlētajās piecās minūtēs. buša nav, žēl, aizgāja postā hrestomātiskais storijs par intelektuālajiem kurinātājiem. sievietes ir, bet kaut kur dziļā fonā. igauņi izdevušies. melnbaltā estētika ļauj govoruhinam turēt režiju līmenī, tur ir daudz vairāk veiksmju, nekā neveiksmju. nu jā, no fanātiem kāds noteikti šeit neatradīs kādu no daudzām personiski iemīļotām vietām "kompromisā". visu uzņemt nevar.

rezumējot, tas ir ļoti simpātisks kino. ņemot vērā tik savdabīgu materiālu (kā arī to, ka varoņa rakstītās literatūras šķietamais vieglums var samērā apmānīt) - viss ir izdevies.
nu un, cilvēki, lasiet dovlatovu. mans mīļākais paģiru romāns ir "filiāle". bet sāciet ar "zonu". no "zonas" visus prien.