izgāju dārzā, tur rindiņā gulēja miruši putni
un tagad kopumā par blokbāsteru life is strange, esmu dabeidzis priekšpēdējo epizodi, pēdējā vēl nav iznākusi

kaut kādā ziņā eniksi tomēr ir zamočījuši žanra autorus un klasiķus telltale games, pirmkārt, grafonā - eniksiem vispār grafons vienmēr ir bijusi stiprā puse dažreiz pie vairākiem citiem mīnusiem, te ir daudzas apbrīnojamas smalkas detaļas, pie kurām ir maniakāli strādāts. studentu reivā jūties kā studentu reivā. miljons posteru un grafiti, kurus var lasīt mūžīgi.

nedaudz bojā, vismaz man, diezgan bērnišķīgās kulturoloģiskas atsauces (te dezigneriem tomēr ir dažreiz jādauza ar lineālu pa pirkstiem) un mēģinājumi uzspēlēt postmodernismu. nu kāds, vpizdu, spēlēs postmodernisms 2015-jā gadā...labi, tur "blue is the warmest color" es vēl saprotu, tomēr nu

bet varētu būt. lūk, ja eniksi sev ataudzētu tērauda olas un pēc galvenā sižeta megapagrieziena par 90 grādiem (pēc tam lasīt īsziņas telefonā bija kudiš spēcīgāks pārdzīvojums par visu you don't fuck with da universe morāli) nepārkruķītu vēlreiz atpakaļ laiku - tas būtu bezmaz otrs "lost highway". bet te skolnieki komentos sāka spiegt, "it's too shocking" sakarā ar eitanāzijas momentu, un vispār, bērni nespēj īsti pārdzīvot tādas drāmas, izstrādātājiem nācās padoties. lūk, kāpēc bioshock infinite ir ģeniāls, a life is strange laikam tomēr nav.

daudzreiz esmu pārmetis eniksu izdotajām spēlēm par problēmām ar viņu varoņu psihotipu nu un pārējā konstruēšanu. izeja tiek atrasta - kad spēlē par tīneidž meiteni ar putniem galvā, no mūsu pieaugušo pozīcijām neloģiskie risinājumi vairs nešķiet vairs tik īpaši neloģiski. kad pazudušās skolnieces meklējumos nokļūsti šķūnī, zem kura grīdas atrodas betonēts atmobunkurs ar some heavy scary shit, bet tava dāma mēli izkārusi rāpo fotogrāfēt pūcīti bēniņu stūrī - tā ir pilnīga un absolūta life is strange kvintesence.

patīkami, ka visi pārējie otrā plāna varoņi ir samērā neviennozīmīgi - tie, kuri ir pa īstam labie, šķiet, neko neiespaido, a pa īstam slikto gandrīz vai nebija līdz ceturtās epizodes beigām (neitans neskaitās, ibo ir nevis slikts, bet gan psihs ar anger managementa problēmām; tiesa, tādas problēmas, piemēram, ir arī frenkam, ne)

mans absolūtais fans - vienmēr brīdināt ališu par no malas lidojošiem objektiem. es brīnos, kāpēc mēs vēl neesam labākie draugi.

life is strange - tas tomēr ir tāds kā bezgalīgs siltums uz bezgalīga aukstuma fona. nu un koledžas drāmas nemirst, yo! spēlēt var ikviens, te pogas uz ātrumu nav jāspiež vispār, tikai jāstaigā apkārt, jākaifo, jāspēlējas ar laiku un jāpārdzīvo par. un jāklausās muzons.
indžoi