Es tur vienā brīdī nonācu totālā izmisumā, kad neskaitāmas reizes līdz pēdējai patronai turējos pretī bezsaimnieka suņu grupējumiem, kuri nāca un nāca, un nāca; acīmredzot uzbrukumā sabombīts patversmes žogs, padomāju, biju gatavs mest kirpičus, čiekurus, kāpt kokā, jebko. Pēc vairākām cigaretēm un nomierinošiem jogas vingrinājumiem sapratu, ka esmu aizgājis virzienā, kurā man pēc leveļdizaineru domām nedrīkstēja iet. Epizode ļoti atmiņā iespiedās, tāpat kā tas strjomīgais mežs.