vakar sapnī rādījās, ka esmu aizbraucis ciemos pie roberta blūma (jā, sen nav redzēts), zvanu pie durvīm - viņa nav mājās, skatos, apartamenta durvis vaļā, ieeju iekšā. a tur komunalka tāda, paveru pirmās durvis - un tur uz tualetes poda sēž roberts blūms ar albēra kamī grāmatu rokās, kaut kādu jaunu, ziniet, nu tur uz grāmatas vāka virsū vīrietis smokingā ar revolveri paceltā rokā un viņam blondīne apvijusies ap kāju, bet uz vāka tomēr rakstīts albērs kamī

nosaukumu es neatceros, taču nofiku gan, jo pēc tam, kad mēs autobusā braucām caur centru - es treniņtērpā, bet blūms uzvalkā, es redzēju, ka šo pašu grāmatu lasa viens no šobrīd pazīstamajiem latvijas literātiem, nevis konkrēts, bet tāds, kura seja it kā būtu fotorobotā savākta kopā no visiem esošajiem
un tad es padomāju, o, laikam kamī jaunu grāmatu uzrakstījis, un visi šobrīd lasa, būs jāpameklē grāmatnīcā

līdz mēs aizbraucām līdz blūmiņa māsas ineses darbam, a viņa tur, lūk, ar ko nodarbojas - ir kaut kas līdzīgs ziņu aģentūrai, saucas wiral express (nezkāpēc es tieši to atceros), pie sienām stāv rindās sakrauti majak kasešu magnetofoni, kuros darbinieki liek iekšā kasetes, lai nodotu informāciju kaut kur un kaut kam, kā arī nedaudz līdzīgs aparāts tam, kādu tūrings izmanto "spēles imitācijā". viņi klausās, ko saka pa telefonu, un pēc tam liek audiokasetes tur iekšā, nospēlē nedzirdamu treku, izņem ārā

karoče, kāda morāle.
kamī ir luga...