lūk, ziniet man savā rūpalā iznāk diezgan daudz saskārties ar mūsu krievvalodīgajiem iedzīvotājiem - attiecībā uz mūsējiem es nemīlu terminu "krievi", jo tur taču ir arī visādi baltkrievi, ebreji, poļi,tie paši hoholi, kā arī kāda kalmiku izcelsmes dāma
ar krieviem mēs spēlējam hokeju, mūsējie ir vienkārši krievvalodīgie
da i pret mūsu krievvalodīgajiem attieksme ir diezgan specifiska, viņus uztver un asociē tomēr vairāk kā kēnigsbergas inteliģentus, nekā pilsoņus no pilsētas lauku teritorijas kaut kur pie kubaņas

bet turpinot. starp šiem cilvēkiem, protams, ir arī tādi, ko es jau pazīstu vairākus gadus, bet ir arī iepriekš nepazīstami ļaudis
saistībā ar zināmajiem notikumiem es tīrā zemapziņas līmenī cenšos vērot, vai notiek kaut kādas nobīdes ledāju kustībā
vai gadījumā jaunsatiktais krievvalodīgais aiz muguras jau neasina tuteni, lai to impērijas vārdā ietriektu mugurā žīdmasonam martcorem (fakts, kurā viņš ne vienriez vien ir atzinies jehovas lieciniekiem)
un ko viņiem ir sastāstījis pirmais baltijas kanāls un citi kiseļovi judeničas
vai nils jau neizplata kaut kur mikrorajonos lapiņas ar uzsaukumiem
un vai Viņi Paši jau gadījumā neskatās - a varbūt pats žīdmasons martcore tuvākajās dienās taisās pienaglot kādu zīdaini pie okupācijas muzeja sienas

un ziniet - viss hujņa
es pēdējos gados vispār pret sevi ne reizi neesmu manījis kaut ko tādu, ko varētu nosaukt par šovinisma pazīmēm uz nacionālās bāzes
vienīgais kaut cik potenciālais imperiāliskā šovinisma pārstāvis ir blakuspodjezda kaimiņš, kas staigā nošļurkušā sporta kostīmā un braukā ar mašīnu, kurā iemūrējis krievijas karogu. nodarbojas viņa ģimene ar to, ka bāž pastkastītēs reklāmas lapas (viņš ar savu furgonu vadā tās lapas reāli tonnām) - tā laikam ir nodarbe, kurā domā, labāk tagad nošauties pašam, vai gaidīt palīdzīgu roku. es tur ne tikai krievijas karogu piekārtu, bet vēl arī somālijas, un vēl arī idi amina portretu uz bampera. tiesa, pateikt viens otram vairāk par labdien mums īsti nav ko.

bet ar pārējiem, karoče, mums ir ļoti draudzīgas, koleģiālas un savstarpēji cienīgas attiecības. es neredzu iemeslu pacelt ukrainas, putina, zjuganova vai nazarbajeva tēmu. es esmu krass antisovjetčiks. ja cilvēks ir sovjetčiks, mums vispār šajā plānā nav par ko diskutēt, mēs nekad ne pie kā nenonāksim. bet tas, ka mēs bez šīs tēmas varam mierīgi iztikt, un ka tā nav kaut kāda vitāla mūsu dzīves sastāvdaļa - tas ir pilnīgi noteikti. tipa, kečups vs majonēze.

protams, iespējams, ka dzīves pieredze man ir samērā piešķīrusi talantu ļoti ātri raspalagaķ cilvēkus vismaz profesionālajā ziņā, nu jā, bezkaunību un rupjību es neuztveru vispār, a pārākuma izrādīšana mani pārsvarā nevis aizkaitina, bet uzjautrina; galu galā cilvēka arogance, ignorance un nepilnības audzināšanā ir tikai un vienīgi viņa paša problēmas un nevis manas, es te neesmu publiski sabiedriskais psihiatrs dalailama, tāka man pohuj. bet rezultātā sadaļā "secinājumi" mēs varam ierakstīt, ka mūsu valstī mani nekādi "krievi" neannojē. mani annojē tūdaliņu jaunbagātnieks, kas kaut kur štelles-rebes modē ir izpiļījis sev divsimt štukas un tagad ir uzrāpies kā orangutans everesta smailē ar skaudrajos himalaju vējos šūpjošos vafeli. ātrāk par piekto citronu viņš no turienes getot laifu nenolīdīs, a piekto citronu viņš nedabūs nekad, karoče, utiļos norakstāms materiāls. mani annojē jaunais lokālais lateksa nacjonālists, kas ar tetovējumu uz paduses "saimnieks savā zemē" dīdas pa ielām, paralēli cenšoties aprēķināt, kurā momentā viņam kādi kreisie neformāļi beidzot iedos pa muti. mani annojē cilvēki, kuriem piemīt iracionālas bailes, un kas paši šīs iracionālās bailes spēj izskaidrot tikai ar to, ka viņiem ir iracionālas bailes. un vēl mani annojē apkalpošanas kultūra veikalos no tiem, kam pāri 50. bet latvijas krievvalodīgie - tas ir ļoti un pat ļoti ok.

tādi ir mani uzskati