par manu nabaga maratu runājot, kuru vakar noskatījos laikam kādu piekto reizi, te ir tā pati sižeta arka, kas likteņa ironijā un ar vieglu garu, pie tam statuss, cik tur gadus, 17, diezgan identisks
alvja hermaņa režisētajā ekumēniskajā lugā nevar nepamanīt līdzpārdzīvojumu gaidaja ipolitam, tēlam, ko mēs aizmirstam jau pēc desmit minūtēm

ir daudzi likteņa ironijas heiteri, kas nesaprot, kāpēc varoņi rīkojas tā, kā viņi rīkojas, un arī arbuzova tekstā morāli vairāk izprot kā pašuzupurēšanos
vai arī marata tieksmi pēc apbrīna vērtē vairāk, kā leoņiģika tieksmi pēc žēlastības (tas ir moments, kad vīru solidaritātes vārdā esmu pilnībā par maratu)

bet nedz marata, nedz likteņa ironijas morāle nav par to
morāle ir par to, ka dzīvē jebkāda stratēģija ir bezjēdzīga. nu tu vari būt labs puika, klausīt vecākus, jauki mācīties skolā, iegūt labu izglītību, pēc tam būt ar kļovām tradicionālām vērtībām, plāniem-hujāniem, utt, bet tu nevari gaidīt, ka kāds tev par to beigās iedos konfekti. drusku naudu varbūt iedos, bet ne happinesu, to vispār nekas negarantē.

ja tu atzīsti, ka tavai stratēģijai ir kāda jēga un nozīme, nu tad būtu jāatzīst, ka arī pārējiem random eventiem pasaulē ir kāda jēga un nozīme īpaši Tavā Dzīvē, tobiš, nu, teiksim, būtu jāatzīst, ka fašisti nodarbojas ar ļeņingradas blokādi, lai padarītu mūsu galvenos varoņus laimīgus. kaut arī patiesībā viss ir tā - bija sekunde, un tās vairs nav. jarīkojas ir tā, kā tajā sekundē likās pareizāk. nu kā, pareizāk, izvēles taču arī ne īpaši ir ar daudzpadsmit variantiem.

alvja hermaņa izrādē minūtes laikā notiek lēciens uz 12 gadiem, kurā tu saproti, cik gan maz kas pārmainas šajā laikā. mūsu pasaule pastāv miljards gadus. mēs dzīvojam maksimums astoņdesmit, ja tuvumā nav alpu kalnu. kāda, nahuj, stratēģija?