Kad Deivids Gilberts ir pateicies 70 Ņujorkas kafejnīcām (Ņujorkā ir maz kafē, kurās astoņu gadu garumā nebūtu rakstīts Blackwell scenārijs vai, kā pie mums saka, dizaina dokuments) un "Wadjet Eye Games" par grāmatvedi strādājošais labradors aizvēris mapi ar vēsturiskajām liecībām, spēle izraisa to, ko sauc par "tautas mīlestību" - kad pēc mutautiņa atpakaļievietošanas krūškabatā, aizvien sēžot džeza un cigarešu dūmos, gribas sākt riebīgi kritizēt. Tā ar daudziem notiek. Zināmais eklestiālais saits AG vispār iztirzā finālsēriju tā, it kā tas būtu kaut kāds "Breaking Bad", un nav saprotams, kā uz to reaģēt - no vienas puses tas ir apliecinājums, kādus pamatīgus soļus Gilberts kā geimmeikers ir spēris visa šī estrādes priekšnesuma laikā, no otras....Nē, nevajag padomāt ko sliktu, pēdējie akordi ir ahujenni, tāpat kā faktiski visi iepriekšējie.

Ak, jā, "Blackwell" - tas ir stāsts par nesabiedrisko mediju Rozandželu Blekvelu, kurai tā ir dzimtas tradīcija vēl no vecmāmiņas laikiem, un viņas uzticamo pavadoni astrālo detektīvu Džo. Ar ko viņi nodarbojas? Transportē uz zemes esošos garus, tur kur gariem arī jābūt, pie Baltās Gaismas. Rēgu vienīgā problēma ir tajā, ka viņi paši nesaprot, ka ir miruši, un mums nākas viņiem šo bēdīgo faktu kaut kā ieskaidrot, bet tas ir afigenna komplicēti. Tad, lūk, kad - tā bija "Blackwell Convergence", vai ne?! - sākumā finansists stāv uz palodzes, pārdomājot, vai viņam vajadzētu lēkt no debesskrāpja 88-ā stāva vai nē, nezinot, ka viņš patiesībā ir jau nolēcis...vai arī, kad policiste "Epifānijā" nošaujas, lai izglābtu visus, taču neizglābj nevienu...šajos brīžos, piedodiet man indie fani visā pasaulē, gribētos, lai spēlei tomēr būtu vairāk naudas. Tur ir daudz citu dižu momentu, kurus neizdodas pasniegt ar tādu atvēzienu, lai datora operators tvertu pēc gaisa, bezpalīdzīgi mirkšķinot acis. A kā varētu būt. Otrkārt, "Epifānijā" šie dižie momenti vispār jau iet nedaudz kā konveijera cehā, uz daudzo līķu fona kaut kā nedaudz pazūd katra personāža atsevišķā drāma. Ar to es vēlos teikt, ka arī lakonisms nenāk īpaši par labu.

Tomēr. Paldies par visu, Deiv, Roza, Džo, Eib, Sem, "Vadžetaij"! Tā ir viena no labākajām franšīzēm žanra vēsturē. 9/10