Un tagad sekos stāsts, ko es vienmēr stāstu, kad runa ir nonākusi līdz lidmašīnu piezemēšanās jautājumam.

Tātad, bilde eļļā - lidmasīna, krakstot, zvārojoties, dzinējiem liesmojot un ik pa brīdm zaudējot vitāli svarīgas detaļas (vismaz man tā liekas) gāžas lidostas virzienā, es jau esmu noskaitījis lūgšanas visiem iespējamiem dievēkļiem, vārdu sakot, normāli tā piezemējamies un blakus sēdošais meitietis visas šīs pastardienas vidū guļ. Krāc. Galvu atgāzusi, mute vaļā un krāc. Knapi novaldījos, lai nesavāktu viņas pašas ūdens pudeli un nesalietu viņas atvāztajā rīklē.