savu pirmo europa universalis 4 kampaņu vakardien iesāku nevis ar kādu lielu un vieglu valsti, kā iesaka tutori, bet gan ar kaut ko puslīdz pazīstamu - neapoli
kas sastāvēja no vairākām teritorijām un atradās truštēviņiski produktīvā aragonas karaļa ne īsti totālā pārvaldībā, bet junior pārtneršip, kur juniors, paši saprotat, esmu es - bez piecām minūtēm vasalis
pēc noteikumiem šīs attiecības valstu starpā tiek pārskatītas ik pēc pieciem gadiem, un ja būtisku izmaiņu nav, tad viss turpinās pa vecam
par savu pirmo uzdevumu es izvirzīju neapoles cīņu par netkarību no visādiem tur barselonas buldozeristiem

pirmkārt, paskatījos cik īsti gadiņi ir aragonas karalim. a čo, samērā kraķis. tādēļ sākumā es gulēju zem olīvkokiem, sūtīju tirgotājus uz venēciju (veiksmīgi), mēģināju ielīst konstantinopoles biržā (neveiksmīgi), būvēju nelielus bruņotos spēkus, cik nu pie mums pensionārs var atļauties tādus uzbūvēt, un pacietīgi gaidīju, kad spāņu valdnieks beidzot nosprāgs.
valdnieks nosprāga arī. viņa vietā nāca kaut kāds mazgadīgs bastards, ar kuru, kā es cerēju, runa būs īsa "kas tu tāds esi, mēs tevi nezinām, nevis aragonas karalis tu esi, bet ūpis, vot, vecais, tas jā, tas bija, vārdsakot, uz redzēšanos vecpiebalgā maijā"
taču bastards, bļeatj, baigi leģitīmais izrādījās. vēl piecus gadus gulēt zem olīvkokiem es vairs netaisījos, tādēļ sāku rīkoties.

sanācatā, ka aragonieši kārtējā spānijas apvienošanas karā (apvienošanas karš ir tad, kad tiek izslaktēta pusvalsts, un pilsoņi tiek apvienoti ar krematoriju) sakasījās ar kastīliešiem
man pēc idejas arī vajadzēja piedalīties sava zivju un zvēru pavēlnieka atbalstā, es arī pamāju ar galvu, bet, protams, siņjor, un, kā mūs mācīja viens cits monarhs citā pasākumā, nekavējoties pagriezu savus kuģus uz otru pusi
uzreiz pēc tam nācās pieņemt svarīgu lēmumu - es izlēmu nesaistīties ar visu franču-angļu un viņiem pietuvināto jezgu, bet aizsūtīju vienu diplomātu uz austriju, a otru - uz ungāriju
un kamēr siņjors gadu sēdēja kastīliešu okupētajā piekrastē, es gadu nodrošināju sabiedriskās domas atbalstu separātismam, un panācu garantijas gan no austriešiem, gan no ungāriem

tikko kastīliešu diskotēka beidzās (tās laikā neko nevarēja izdarīt, jo es nevaru pieteikt karu sabiedrotajiem), mēs uzreiz uzsākām dziesmoto revolūciju
ungāri bišķiņ pačikājās, viņiem serbi bija okupējuši kaut ko horvātijā ar teitoņu ordeņa līdzdalību, toties austrija 15-jā gadsimtā - tas ir sportiska un veselīga dzīvesveida pīlārs, viņiem tikai parādi ar roku, viņi ikvienam galvu nonesīs
tikmēr es ar jūras spēkiem nobloķēju visus spāņu salu resursus un pa vienam atfigačīju viņu tirdzniecības kuģus, paralēli skaitot kapeikas - vai ar divdesmit latiem var finansēt šāda mēroga karu, lūk, tas ir jautājums. padotie piedāvāja finansējuma nodrošinājumam sākt tirgot muižniecības titulus, uz ko es teicu - aristokrātija nepārdodas - un sakodis zobus turpināju skaitīt kapeikas (šis lēmums toties veicināja stbilizāciju valstī. kaut arī ko tur veicināt, nekā nebija, es biju gaidījis daudz lielāku haju. nu tur leģitimitāte nokritās. a čo, varbūt es neesmu leģitīms, toties ļoti leģitīma ir 12 000 speciāli apmācītu cilvēku brigāde pagalmā, un ka nesanāk tā, ka fools golda vietā, jūs, nepateicīgie biedri, no zemes nesākat rakt cinku saviem zārkiem. tāks, aizrāvos)

bastards vairāk nekā gadu nomalies kastīliešu okupācijas badā un postažā, ieraugot vēl ōsterreihu ar maģāriem laikam zaudēju samaņu
toties komponējot pēckara pretenziju billu, man nenācās ilgi domāt - "pišat nahuj". pēc pārdomu brīža "un atstājiet mums vēl mesīnu". domāju, es drusku obnagļel, bet zinoši cilvēki saka, ka vēl palermo vajadzēja savākt. moš, vajadzēja, hz.

tādēļ stāsta morāle - gribat ar maziem spēkiem un faktiski bez resursiem uzveikt kiborgu, trieciet sivēnam nazi mugurā, tā visiem būs labāk