filmu maratonu vakardien noslēdzām ar gondrija ekranizāciju borisa viana "dienu putām", lūk, kur sākās strīdī, lūk, kur sākās nesaskaņas
pirmkārt, noskatījāmies tikai pusi, jo tas draudēja izrādīties pārāk smags pārbaudījums psihikai, neesam jau vairs sprigani tīneidžeri, ziniet
neskatoties uz to, ka minētais darbs tomēr nav bijis mūsu jaunības koda sastāvdaļa, jautājumi radās daudz

no vienas puses, protams, ir neērti režisoru čmorīt pie mēģinājuma strādāt ar savu galveno iedvesmas avotu (kas kā reizi ir b.viana grāmata "dienu pelni", nevis sarkanbrūnā krāsa uz acetona bāzes, ar kuru gondrijs reiz krāsoja parīzes dzīvokļa lodžiju pie aizslēgtiem logiem, kā te daži uzskati)

nu, labi, vēl hujs ar to mehānisko vēstījumu

bet te taču romēns durī jau ar gandrīz sirmiem deniņiem spēlē (nevis sevi, bet džimu keriju, saprotams). nu a kas attiecas uz odriju tatū, tad ko nu tur daudz, viņa jau amēlijas laikā bija diezgan pāraugusi tjotka, a tagad vispār sāk lēnām līdzināties brežņevam. "ja reiz gribēja kultūrkontinuitāti, uzreiz būtu ņēmuši binošu", saku, "vismaz nebūtu tik smieklīgi". nu jā, a no franču jaunās aktrišu paaudzes nāk prātā tikai depresīvs čornozjoms. "tad jau labāk džūliju delpi", saku, "viņa tarkšķ par daudz", saka jana

nē, nu atgriežoties pie brežņeva, varēja neapšaubāmi uztaisīt no viana dižu filmu par padomju impērijas sabrukumu. durī spēlētu jauno gorbačovu, tatū, kā jau vienojāmies, brežņevu. veiksmīgas alegorijas pa pilno - sartra vietā staļina biste, milzums ar mehānismiem kaut ko kruķī, bet neko neražo, rakstāmmašīnas raksta vienu un to pašu tekstu, moments slidotavā - tā ir ziemas oilimpiāde (kurā kādam sašķaida galvu), a moments pļavā - tas ir par kukurūzu. "a kas būtu hruščovs", prasa jana, "hruščovs būtu pele!", un nu jau mēs abi ļoti neveselīgi zviedzam par tādu pagriezienu. it sevišķi pie sadalītā ekrāna, kur vienā pusē līst, a otrā saule - atkarībā no piecgades plāna atskaitēm.