Bet varbūt nogalināšanas šķirklis var balstīties tādā no jocīgajām ētiskajām sistēmām, kas saka, ka nav nozīmes ko tu nogalini, bet ir svarīgi, ka tu to izdari ar uzmanīgu attieksmi un dziļu izpratni, radot īpašu notikumu, pirms tam saprotot un izlīdzinoties ar to, ko taisies nogalināt. Piemēram, nogalinot sevī kādu daļu, kas nozīmīgumā atbilst tam, ko Tu taisies nogalināt. Nu piemēram, nokauj to cūku un pēc tam apraudies, jo tu taču viņu baroji un mīļoji kopš tā laika, kad tas bija tikai nevainīgs rozā sivēns ar caurspīdīgām ausīm un trīcošām kājelēm, nevis resns vepris ar stundām ilgiem orgasmiem, par kuriem tu tikai pasmaidīji, kapādams bietes ar lielo cērtamo nazi. Nu un tieši tāpat sasit tu to olu pret pannas malu un nākamajā rītā pasaki paldies vistiņai-māmiņai, kuru tu sargā kā acuraugu pret visādām slimībām, ērcēm,utt.

Man šķiet, ka nemantrausīgās slepkavībās motīvs ir tas pats, tikai no otra gala kā kompensācijas princips - cilvēki atriebjas par viņos pirms tam nogalināto svarīgo, bet reizēm citiem, jo pāridarītājam atdarīt vairs nav iespējams.

Es par to, ka nogalināt un parazitēt pašeksistenciālisma nolūkos ir tikpat dabiski kā dzīvot simbiozē, to dara daudzi dzīvnieki, un cilvēkam ir kailā izvēle iepretim paša kailajai dzīvībai, kādu no šiem veidiem izvēlēties tās savējās vilkšanai. Tātad problēma par ko būtu vērts aizdomāties ir tas, ka dzīvnieki un augi, kurus ēdam mums pārsvarā ir bezpersoniski un sveši. Tā, ka izvelkot no saldētavas vistu mēs varam sevī upurēt vienīgi abstraktu un nenotikušu pieķeršanos broileram nr 7153418, kas izaudzis inkubatorā CVE-56ZZ. Un piegriezt klāt tikpat bezpersonisku ķiploku, par kura izcelsmi tu nenojaut itin neko. Un tomēr kaut kā mēs par viņiem padomāt varam.

Pa īstam nežēlīga ir tikai slepkavība, kas ir vienaldzīga. Vai pašmērķīga. Atcerējos, šķiet esmu to kaut kur jau lasījis, pie tam bērnībā. Jocīgi.