aiz neko darīt nostījos "ender's game" skrīneri - man liekas lieliska ekranizācija, kuru būtu jārāda nevis vasaras kosmobojeviku sektorā, bet gan kaut kur berlīnes kannās, jo tā ir daudz vairāk polēmika ar verhūvenu vai avataru, nekā par pišč-pišč. kaut arī nav ko liegties - cgi ir apburošs.

kas attiecas uz to, kā režisors geivins hūds ir izjutis grāmatu, tad tur scēna, kad enders ezerā uz plosta runājas ar valentīnu, lūk, ir pilnīgi 1:1, kā es to iztēlojos, kad lasīju oriģinālu.

jā, stundā četrdesmit neiebāzt visu galveno tēmu par endera personības izveidošanos, lai arī tas vēl ir apstrīdams jautājums - man grūti pateikt, vai līdz nelasījušiem pilsoņiem tik koncentrētā veidā aizies ideja par to, ka enders - tas ir mazais mūks no kim ki duka "pavasara vasaras", kas vispirms nobeidz vardi un tikai pēc tam viņam kļūst tās žēl; gan agresija, gan žēlsirdība ir permanentas viņa dabas sastāvdaļas, un cilvēks ir nolemts dzīvot šādā infernālā uroborosā, nespējot tikt ārā no cikla. kārda pirmās grāmatas uzstādījums tāpat ir par to, ka pasaulē varas vairāk ir agresijas piekritējiem, ne tik daudz fiziskās, kā pārliecinātspējas ziņā, it sevišķi tās, kas attiecas uz attaisnojumiem.

tāpat tas ir mūžsenais stāsts par spartas pasaules uzbūvi (ar citplanētiešiem karo bērni) vs atēnu pasaules uzbūvi: ar gadiem kārds tomēr vīlās atēnās un vairāk pievērsās spartai, bet tā jau ir cita pasaka.