šorīt ceļā uz arklu iegriezos iedzert kafiju ienā no vienrokaino bandītu koncentrācijas vietām, kuru es pazīstu jau miljons gadus
pie viena no galdiem gulēja divi Jaunie Spēlētāji, tie ir tādi džeki, kas paņem sev līdzi ls300, un atliek malā čiriku - lai pagūtu piedzerties, pirms ienāktu galvā doma pēc tam mesties lejā no vanšu tilta; vecie savādāk šo problēmu risina
man kā pilsonim, kas ir audzis uz bankrolla teorijas, doma iebāzt automātā kaut vienu santīmu liekas totāli absurda, taču es izjūtu pret viņiem zināmas simpātijas

tomēr, katru dienu spēlēt šo angolas-argentīnas pasaules kausa finālu, tas ir dēļ ambīcijām nevis bezcerības

un varu garantēt, katrs no viņiem ir kaut kādā veidā redzējis, kā kāds no veterāniem vinnē
reāli, kad kāds vinnē es esmu redzējis trīsreiz pa gadiem 8 - lariks izcēla vienreiz pusotru štuku, oļegs atšifrēja resnāko automātu, tad bija bezmaz bruņots uzbrukums inkasatoriem ,tad aldis paņēma 800, tas viss astoņos gados
bet uzvaras dienas bija zvaigznes acīs un salūts pār jumtiem, un pārējie domāja, kaut es tā varētu

ceļš uz elli ir daudz kļovāks par ceļu uz paradīzi