Tas bija vecs vīrs melnā, apvalkātā mētelī. Viņa pieri sedza melna filca platmale, zem kuras neskaidri iezīmējās grumbaina seja un melnas acenes. Rokas bija iespīlētas melnos cimdos.
Piepildīdams ielu ar elektroniskās mūzikas metāliska­jām skaņām, mustangs pazuda sniega virpulī, bet cilvēks melnajā mētelī vēl vienmēr sēdēja mašīnā un uzmanīgi lūkojās automobiļu starmešu zibsnī jumos. Pagāja minūtes piecas. Neviena mašīna neapstājās. Likās, ka viss kārtībā.
Cilvēks piespieda sevi izkāpt, un viņa melnais mētelis saplūda ar mašīnu. Viņš stāvēja nekustīgi. Uz sagumušajiem pleciem nosēdās mitras pārslas, bet viņš vēl aiz­vien stāvēja, pūlēdamies saskatīt debesis. Debesis nere­dzēja — bija tikai ielas lukturu baltie apļi, apgaismotas trīsdesmitstāvu fasādes, kaut kur virs neredzamajiem jumtiem asinssarkana un indīgi zaļa elektriska rūsa, bet vēl augstāk — sniega aizplīvurota tumsa, caur kuru iz­lauzās nespodrs mirdzums — lielpilsētas uguņu atblāzma.
-----------
tas ir vienīgais latviešu rakstnieks, kuram ir momenti 'wish i wrote it'
katru reizi pārlasot stenu sajūsmā