vakardien divas stundas pavadīju pētot elektrisko izklaidi papers, please
darbība notiek fiktīvā valstī, kaut kas starp psrs-irānu-somāliju, kurā pēc dzelzs priekšskara ir puslīdz atvērtas robežas imigrācijai - mēs kā reizi sēžam lidostas robežsarga būdā un vienkārši pārbaudām iebraucēju dokumentus, kamēr vīri haki krāsas tērpos pie šlagbauma karo ar disidentiem un reizēm izvairās no teroristu terorisma
spēlēt kafku no otras puses izrādās neticami aizraujoši, kādu nieka desmit minūšu laikā "papers, please!" padara humanoīdu par šaušalīgu sistēmas dzīvnieku

lūk, sieviete pēc sešu gadu ekstradīcijas vēlas tikties ar savu mazo meitiņu, a mēs - sorry, desmit dienas kā pārtērēts entry ticket termiņš, nevaram palīdzēt, paejiet, lūdzu, nostāk, netraucējiet autotransporta kustībai
vai arī jauna sieviete-imigrante rindā mums čukst, ka džeks, kas stāv viņai aiz muguras, laikam nav holivudas producents, bet visdrīzāk atņems pasi un aizdzīs verdzībā un vai viņu nevar aizkavēt; a čo, teorētiski, protams, var aizkavēt arī tad, ja faktiski nav kur piesieties, taču mūs diemžēl mājās divpadsmitstāvenē gaida izsalkusi ģimene un bērni, tāpēc pienāciet pēc pāris mēnešiem, kad parādīsies pirmā izklaides industrijā nopelnītā nauda...nākošais!



nu a lielākais muitnieka sapnis ir, protams, saprast, ka mūsu galvaspilsētas potenciālais viesis kā ciemkukuli taisnajā zarnā ved veļas pulveri, un tad "pasēdēsim, padzersim tēju kādas stundas trīs, parunāsim par dzīvi, nē, tualete mums remontā, sorrī, nu ko jūs svīstat, reku mutautiņš"
un tādā garā. teicams geims, ko tur daudz.