un par kino



vonga kar vaja kambeks ar "lielmeistaru", filmu par brūsa lī treneri ipu manu, izskatās vairāk pēc radošas neveiksmes, taču pēc tām izskatās viņam visa filmogrāfija nedaudz vairāk, nekā pilnībā. šķiet, ka visas šī dižā hongkongas režisora idejas piebeidz jau citi cilvēki un citos laikos. un sacensties ar saviem sekotājiem vongam kar vajam ne pārāk izdodas - neskatoties uz tonija ljuņa lielisko klātbūtni, estētika reizēm ir burvīga, bet reizēm kā 90-o sākuma krievu bojevikos, lai arī, protams, cīņas lietusgāzēs (sin city toņos), slow motions (biš par daudz viņa), cīņa uz aizbraucoša vilciena fona... mēs, protams, saprotam, ka hongkongā violence=communication, un gaidām, kad varoņi ar kulaku palīdzību atzīsies viens otram mīlestībā, kas arī notiek.

lielākā filmas problēma ir tur, ka šeit par daudz runā. kar vajs vispār parasti mēdz daudz ko noklusēt un izlaist, paši esat pieauguši cilvēki un sapratīsiet; vislabāk viņam izdodas tad, kad varoņi aizveras vispār un skaidrojas ar citu komunikācijas veidu palīdzību, skatieniem, rīcību, seksu. te pļāpā par daudz gan kar vaja filmai, gan kunfu filmai. grandiozs kino nesanāca, taču varbūt tā pat ir labāk. apm. ņurd.



"the purge", drūma fantastika par to, kā 2022-ajā gadā amerikā noziedzības līmenis ir noslīdējis līdz nullei, kamēr ekonomika pacēlusies līdz kosmosam, un tas viss pateicoties vienai naktij gadā, kurā jebkāda veida negatīvās sabiedriskās aktivitātes netiek kriminalizētas. stipri novecojušais ītens hoks pārdod speciālas aizsardzības sistēmas saviem kaimiņiem, kuri izšķirošajā brīdī, protams... trillera un horrora vietā režisors tomēr ir nolēmis uzņemt kontrkultūras ķinīti par to, kā cilvēki dziedot god bless america iet pārgriezt rīkli savam tuvākajam ar konservu nazi. kas arī ir izdevies, taču par īsu un banālu. kellijs smits ar šādiem konceptiem gāž kalnus. otrreiz nesk.