a te vēl sapnis tāds bija

attapos es darbojoties kaut kādā kreāklu darbnīcā, kas visdrīzāk varētu izskatīties pēc 90-o sākuma reklāmas aģentūras piecstāvenes pagrabā vai kaut kā tāda - tā arī nekļuva skaidrs, ar ko cilvēki nodarbojas, bet galvenais šefs izrādījās pilsonis ābelīte, via labvēlīgais tips toļi flautists, toļi stabulētājs. visapkārt rosījās aizņemti cilvēki, uz galdiem stāvēja monitori; vienā no tiem varēja redzēt klipu pilsoņa ābelītes pēdējam dzemdējumam, kurā autors centās aizkustināt klausītāju, būdams ne tajā labākajā dzīves posmā un vispār postabstinentā stāvoklī. ābelīte apgāza vienu no monitoriem un kaut kur aizgāja. man ar to visu, šķiet, nebija nekāda sakara, es lasīju igauņu postimees, kad pienāca meils no nezināma personāža - kur tu esi?! un tūlīt pat zvans ar instrukcijām, tā un tā, tev vajadzēs pasniegt balvas labākiem gadžetu autoriem latvijā, tev būs vajadzīgi divi konverti un te kastītē ir "zelta gultnis"

pirmkārt, es nolēmu, ka esmu nokļuvis nevis savā, bet gan capslocka sapnī, pie tam kaut kur no nullto vidus. otrkārt, es padomāju, ka man uzvalka nav jau sen, toties ir frencis, un vai būs jautri, ja es pasniegšu balvas ar māla pīpi zobos.

ārā bija ziema. acīmredzot, ar sasniegumiem zinātnē un tehnikā saistītais pasākums daudz vairāk atgādināja jauno talantu radošo vakaru, kaut kādas daudzas nelielas telpas, cilvēki pīpē, dzer vīnu (no glāzēm, fak) un sarunājas par Tēmām, lūk, ekstravaganti ekscentriska jauniete ar apdrukātām papīra lapām (fak fak fak), lūk, vjetnamiešu ģimene raksturīgajās rozā-violetās kurtkās
bļia, padomāju, ja šis tiešām ir literārais vakars, tad zelta gultni es pasniegšu pilnīgi neprognozējamā nākotnē, bet visdrīzāk nekad
kā zināms, dzejnieku uz viļņa aizvainot var viegli, toties apturēt faktiski neiespējams, tāpēc vienīgā normālā doma - atrast šeit kaut kādus cilvēkus, ar kuriem varētu tikmēr iedzert un pīpēt cigaretes

staigājot pa telpām es šādus cilvēkus netradu, toties atradu vairākas jaunietes, kuras visas bija iespējams noskūpstīt. nu, ne uz vaidziņa, protams. ne supermodeles, bet vienkārši labas, jaukas un sirsnīgas meitenes, ļoti romantiskas, nedaudz atgādināja kalnciema kvartāla publiku. te es spēji mainīju savas domas gan par caplsocka 00-o sākuma sapņu konfigurāciju, gan par literāri zinātniskajiem vakariem, taču pēc kādas astotās meitenes kaut kas sāka iet ne tā, un uz mani sāka greizi skatīties, a viena daiļava, ar kuru es iepriekš biju bučojies, pat noteica "nu, paldies". sāku just, ka viss var slikti beigties. točna, pie manis piepeldēja vidusmūža krāns, kas atgādināja tādu vidēji statistisku Tēlnieku ar spalvainām rokām, nemezīdas skatienu un vispār izskatījās pēc erceņģeļa no hīrouz trīs

ak tu nelieti, viņš šņāca. vsjo pizģec, padomāju, droši vien es tagad esmu neatgriezeniski sabojājis kaut kādu viņa meitu, un tas vēl labākajā gadījumā
morāli sagatavojies trešās pakāpes konataktam ar tēlniecības pārstāvja ekstremitātēm un sniegu aiz durvīm, vēl paguvu painteresēties, vai viņš nav apsvēris kādreiz domu izgatavot kapakmeni autoportreta žanrā, nu, ja mums tiek dota iespēja pēdējam vārdam, šis vārds tiks pateikts
pametis viesmīlīgās telpas, konstatēju, ka stāvu sniegā vienās zeķes, a kurpes laikam bija palikušas iekšienē...nē, nebija, es zeķēs arī atnācu. iemetis zelta gultni atvērtajā otrā stāva logā, devos, kur acis rāda, kad pēkšņi pa durvīm iznāca un man pievienojās viena no jaukajām būtnēm

teicu, čota es nesaprotu, man likās, ka sapņos meitenes par tādām lietām īpaši neapvainojas. nu kā, es pamodīšos, jūs vispār pārstāsiet eksistēt
apvainojas, apvainojas, un kā vēl, atbildēja lēdija
oh, noteicu, labi, kā lai tur būtu, tu bija labākā. (nu nevaru es taču sarūgtināt pilnīgi visus cilvēkus. pie tam viņa bija vienīgais, kas mani atbalstīja pēc izdzīšanas no paradīzes. tā nu mēs devāmies tālāk. morāle kāda - nezinu.)

a tālāk bija sērija, kurā cilvēks vārdā reinis tukišs (tagad mēģinu atcerēties, kur esmu šo vārdu dzirdējis, liekas nedaudz pazīstams) bija pārvērtīs latvijas nacionālo teātri par bdsm-klubu, no kura neviens neatgriežas dzīvs, un pati teātra ēka ir samainīta ar politehnisko institūtu, bet tas jau ir cits stāsts