noskatījos vakardien k/f par oušena draugiem, tas kā timurs un viņa komanda, tikai bērniem
patika vairāki režisora risinājumi
teiksim, sižets, kurā džordžs klūnijs kalst pēc tjolkas un tāpēc nozog no institūta lielo adronu kolaideru, lai uzspridzinātu visu pilsētu, lūk, humānisma elements
vai arī tas, ka režisors džūlijai robertsai bija aizliedzis smaidīt ekrānā, viņa uzreiz sāka izskatīties kā kaut kas vidējs starp ingūnu rībenu un sarmīti ēlerti, tikai bez tās černuhas un depresijas, jo veroties uz tām divām dāmām, es parasti pārstāju ticēt, ka mēs pārdzīvosim nākamo ziemu, a robertsai sirsnīgāk sanāk. nedaudz.
un beigās vēl var dziedāt līdzi deivida holmsa dziesmai, lai arī tur nav vārdu, bet vienalga

ir arī citas filmas par oušena draugiem, tur viņam vēl vairāk draugu