vēl tādas konotācijas ienāca galvā

pirms gadiem desmit braucot maršrutniekos, regulāri nācās klausīties krievu radio šanson vai superstār efem, pat neatceros,kā tas viss saucās, tur bija tā sauktās dziesmas
tad, lūk, man bija pārliecība, ka visās krievu popdziesmās solo uz ģitāras spēlē viens un tas pats instrumentālists
nu, respektīvi, viņš tikai vienu solo laikam arī prata nospēlēt, bet kaut kā, bļaģ, viņu bija labi iemācījies vai
bija pat tāds moments, kad es dzirdu kādu vēl agrāk nedzirdētu kompozīciju (kuru izpilda kārtējais romantiskais popmākslinieks ar frizūru Garais Ezis, thhh), un organisms jau sāk pieprasīt, tā, kur ir mans soliņš, ā, rekur viņš ir, cukurgailītis, sen nebijām tikušies, rekur jau tas ērglis hujārī stāvēdams klints galā

tagad, kad klausos pičforka propagandonētos jaunos indie māksliniekus, man liekas, ka 88%os grupu dzied arī viens cilvēks (nē, ne tas, kas soliņus spēlēja), jo tos falseta kaucienus nav iespējams sajaukt ar vēl kaut ko
ir izskanējušas versijas, ka pie falseta vispirms vainīgi sodomīti, a pēc tam kaut kādas ģenētiskās mutācijas, jo mūsdienās vairs kori basus nevarot atrast, vīri maurojot aukstajos toņos
es ne pārāk sliecos uz kādu no šīm versijām, bet drīzāk pieļauju, ka vēsture atkārtojas kā faršs

tobiš, gan krievu šansons un pietuvinātie žanri pirms desmit gadiem, gan pičforka indiestāri mūsdienās nospiedošā pārsvarā ir daudz (lai neteiktu - nesalīdzināmi) sūdīgāki par visu nīsto Oficiālo Popmūziku, nu tur riannu, lanu del reju, elliju guldingu, etc
tobiš
pičforka indie šodien - tas ir krievu šansons pirms desmit gadiem