Nožēla
Es neprotu pielikt punktu attiecībām. Vēl vairāk - es pat nespēju tās uzsākt ar domu, ka kādreiz tās būs jāpārtrauc.
Es nemainīšos. Tāpēc arī sev jautāju - nafig tev šis viss divu gadu karš (kuru pats sev pieteici un zaudēji turklāt) bija nepieciešams?! Laikam jau ego, vecīt, kuru tu nekam prātīgam nespēj izmantot. Tad vienkārši aizmirsti par to!
Tas ir kā boksa mačs, kurā tev skaita nevis līdz "deviņi", bet līdz 3874. Un tikai beigās tu pamani, ka esi skaitījis visu šo laiku ciparus tiesnesim līdzi.
Man šausmīgi gribas dzirdēt, kā aiz loga skan jūra. Kā sākas diena. Un kā atnāk nakts.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: