Es viņas metu stikla piena pudelē, nu, tādā, kādā Daugava lej savu dārgo pienu. Vienu esmu piekrājis, tagad krāju otro. Jēgas, protams, nekādas, bet man pašam prieks.
Ā, un vēl atminos, sensenos laikos autobusu šofeŗi saviem lazikiem un pazikiem aiz loga gumijām mēdza spraust melnās kapeikas, tā, lai apkārt visam logam tāds smuks rāmītis no kapeikām. Ansambli papildināja pie spoguļa piekārts ķēms no krāsotām intravenozo sistēmu caurulītēm, vāze ar mākslīgām puķēm un krāsains foto ar kaut kādu daiļavu.
Un vēl vienreiz man, kad bankā strādāju, atnāca viena kundze tās kapeikas iemaksāt kontā. Mes toreiz prasījām komisiju, ja bija vairāk nekā divi lati dienā šitā iemaksāti. Tak viņa apsēdās, noskaitīja ikurāt divus latus, iemaksāja un rīt atkal bija klāt!