tas jautājums jau mūžīgi paliks vaļīgs. man šodien vnk. dikti kūrīgs noskaņojums [gan jau jaunā paaudze [ņibļiģājevi] vakarā izsniegs onkulim kurīrāmu].

keivōvičš man pirms divdesmit un viena gada pēc konča Národní dům pagrabā izsniedza pendeli, kamēr kontemplēju sava ūdens strūklu. uz mirkli pat ņēmu to ņipoņatkā ļaunā, bet stundiņu vēlāk vispārējā deboša laikā viņš zālē normāli ieštaukāja savu toreizējo brazīļu sievu – tad sapratu, ka man viņa sāpi diez vai jebkad saprast. droši vien viņai ir veltīta arī viena no labākajām dziesmām par puikām tai pašā LetLoveIn