Skūšanās jau nu gan nav tā sarežģītākā lieta. Kad kļuva aktuāli, nopirku skuvekli un noskuvos. Makšķerēt un riteni skrūvēt arī pats kaut kā, sīks būdams, iemācījos.
Galvenais kas pietrūka, bija tieši tāda bez-liekām-emocijām praktiska pieeja lietām - mierīgi, ar prātu, atbildību. Ok, tur kaut ko ar rokām izdarīt arī būtu bijis labi, ja kāds parādītu - bet nu, ko tagad vajag darīt, viegli var sameklēt internetā vai instrukcijās, un galva jau arī, galu galā, uz pleciem ir.
Cita vīrieša tuvu ģimenē nebija - viens vectēvs nomira, kad man bija laikam 5 vai 6 gadi, otrs dzīvoja citā pilsētā.

Un pietiek jel tiražēt stereotipu ka visi tēvi sit mammas. Pieteik arī mātīšu kas tiranizē bērnus, bezjēgā bļauj virsū kad vajag un kad nevajag, ļauj darīt visu ko grib un nekad nejēdz pateikt, ka viņu cukurdūkulītis pie kaut kā ir vainīgs. Par vīra tiranizēšanu es nemaz nesākšu, mūsdienu sabiedrībā jau nav pieņemts atzīt, ka sievietes bieži ir lielāks agresors par vīriešiem.