terrordzeja
es rāpoju pretī armijai, uzticamā blašķīte džinkst
tanki pazūd zem rokām un vēdera, un sievietes mājās pinkšķ
un suņi rej un skrien un debesis tik baltas tiek izgaismotas
no manas zenītartilērijas galvenā mākslinieka otas

eju pa tranšejām, klišejām un mošejām. viss tikai sākas
pārlādēju savus automātus. ielieku vienu patronu katrā. tā ka.