кафку сделать былью
turpinām retrospektēt haneki

a) "septītais kontinets" - jā, man ir pazīstamas šīs eksistenciālās šausmas. es vienreiz kādu mēnesi dzēru, lai tiktu ar to galā, kamēr beigās nīče manī uzvarēja kafku, un rezultātā es izlīdu ne tas, ka stiprāks, bet ievērojami atslābinājis saites starp iemesliem, sekām, tradīcijām un rituāliem. tomēr man aizvien šķiet, ka faktiski katram cilvēkam kaut kādā dzīves periodā ir jāiemācās staigāt otrreiz. un nedomāju, ka "septītajā kontinentā" notiekošais būtu īpašs mākslinieciskais pārspīlējums - es pazīstu cilvēkus, kas ir nopietni apsvēruši pašnāvību kā izeju no life' s vicious circle.

b) pārskatoties filmu, bija interesants mēģinājums to traktēt nevis plašākā, bet tieši šaurākā nozīmē. piemēram, ja nu anna ar georgu būtu kaut kā nogalinājuši annas māti, lai tiktu pie mantojuma, bet evi būtu bijusi tam nejauša lieciniece? šāda versija daudz ko izskaidrotu (piedevām vainas apziņas motīvs ir diezgan izplatīts hanekes darbos) - gan evi "akluma" lēkmi, gan daudzos kadrus ar kases aparātu, gan dzīvokļa demolēšanu, gan klusumu pie pusdienu galda, bet it sevišķi automazgātuvi, kurā ar annu tiešām varēja notikt zināms vision of hell. tomēr kino ar visām parpalām nodod kadrs ar rakstu avīzē, pie kura mēs saprotam, ka te mihaēls haneke uzsāk citu savu maģistrālo līniju - par mīlestības trūkumu, austria = australia, etc, etc

c) "septītajam kontinentam" diezin vai var pārmest pārlieku sabiezinātas krāsas. ja salīdzina ar to, kas notiek ekrāna otrajā pusē - semočkas.