par džuliāna bārnsa "the sense of an ending" - patiešām negaidīti kruta ir sanācis. tas, ka viņam romānā viena upe sāk tecēt atpakaļvirzienā jau vien ir ko vērts.

bārnss ņem un absolūti dekonstruē savu iecienīto setingu "divi džeki un meitene ilgstošā laika periodā". kaut kur sākuma liekas, ka mēs tūlīt sāksim lasīt "love, etc" sīkvelu, taču viss notiek pavisam savādāk - "beigu sajūta" ir detektīvs tajā smadzeņu daļā, kas atbild par atmiņu un tajā organisma segmentā, kas atbild par sirdi. grāmata nomet to smagnējumu, kas piemita "love, etc" (pie visa sava krutuma šis darbs tomēr reizēm mēdza justies kā valis pludmalē un gāja padauzīt ar galvu betona grīdu), bizness ar vecumu, kuru rakstnieks sāka kārtot aptuveni sākor ar stāstu "interference", pēkšņi piešķir vēstījumam smalku vieglumu un trāpīgumu. visbeidzot, tas ir tāds "love, etc", kurā džiliana īsti nepasaka vispār neko, un tā laikam ir pareizāk. frāze "viņa izskatījās vienlaicīgi gan uz divdesmit, gan uz sešdesmit gadiem", ooo, miljons dolāru vērta frāze.