Neviens no variantiem.
Kā cilvēks, kurš jau ir mēģinājis atstiepties, es dzīvoju tā, lai man neviens no minētajiem punktiem nebūtu jānožēlo.
1) Dzīvoju, kā vēlos. Savā ziņā. Tā kā 'citi' ir vīrs un bērni, tad viņu vēlmēm tomēr pielāgojos. Jeibogu ir stulbi dzīvot, kā gribi, bet vienam.
2) Man patīk strādāt.
3) Jūtas izteikt man parasti nav problēmu. Problēmas rodas tiem, kam pasaku :D
4) Varbūt. Bet tad laiks jāatņem ģimenei un darbam, kas man nepatiktu.
5) Jesusmarija, kas par glupībām!

Tā ka tā.

Dzīvoju cenšoties nebūt nevienam parādā, lai nekas arī nebūtu janožēlo.
Mirstot vienīgi nožēlotu "vot, bļin, testamentu nepaguvu uzrakstīt, dažas paroles zinu tikai es (kādreiz man bija aploksne "īpašiem gadījumiem", būs jāatjauno)", un, ja mirtu pirms mātes, tad "māte man jeibogu zārkā uzvilks kaut ko tizlu!"